2050. gada 18. februārī es pamostos no miega, un, kā katru dienu, uzdaru logu, lai izbaudītu savu rīta tēju. Viss ir klusums, taču visapkārt ir dzirdama maiga enerģijas plūsma – bez skaļiem dzinējiem, bez smogiem. Manā pilsētā, kuru reiz varēja raksturot kā pārpildītu un trokšņainu, tagad dominē zaļās zonas un ilgtspējīgi risinājumi.

Pēdējo 25 gadu laikā Eiropa ir radikāli mainījusies. Vides krīze ir kļuvusi par vēsturi, pateicoties globālajām iniciatīvām, kas 2020. gadu beigās īstenoja pilnīgu pāreju uz atjaunojamiem enerģijas avotiem. Visās pilsētās ir ieguldīts liels darbs vides atjaunošanā un ilgtspējīgās būvniecības projektos. Transports ir kļuvis par tīru un efektīvu – es pārvietojos ar bezpilota, elektrisku automobili, kas, šķērsojot pilsētu, rada tikai klusu gaismu un vēsumu.

Es jūtu, ka starp 2025. un 2050. gadu ir notikusi arī būtiska pāreja sabiedrībā. Cilvēki ir kļuvuši vairāk saistīti ar dabu, bet vienlaikus ir pieaudzis arī tehnoloģiskās inovācijas spēks. Viss ir daudz ērtāk, bet mēs neesam zaudējuši saikni ar cilvēci un dabu. Viena no lielākajām pārmaiņām, kas notikusi, ir cilvēku attieksmes maiņa pret darbu un dzīves kvalitāti. Arī veselība ir kļuvusi daudz pieejamāka, un garīgā veselība vairs nav stigmatizēta.

Tāpat kā agrāk, Eiropa ir bagāta ar dažādām kultūrām un tradīcijām, tomēr ir radusies jauna vienotība, kur visi strādā kopā, lai uzlabotu mūsu pasauli, rūpējoties par nākotnes paaudzēm. Šodien mēs dzīvojam tā, kā par to savulaik tikai sapņojām.